Abus dzērienus gatavo no šaurlapu ugunspuķes lapām, taču galvenā atšķirība ir izejvielas apstrādes veidā. Fermentētais ivan-čajs iziet oksidēšanās posmu: lapas sarullē un tur noteiktā temperatūrā un mitrumā, pēc tam tās kļūst tumšākas un iegūst piesātinātāku, siltāku, dažreiz viegli saldenu garšu — pēc rakstura tas ir tuvāks melnajai tējai.
EMELJANOVSKAJA BIOFABRIKA zaļais ivan-čajs šo posmu neiziet. Lapas žāvē saudzīgi, bez fermentācijas, tāpēc tās saglabā sākotnējo augu profilu: uzlējums ir svaigāks, vieglāks un tiešāks garšā, bez tā dziļuma un „tumšajām” notīm, ko dod oksidēšanās.
Praksē tas izpaužas šādi:
Garša — zaļais variants ir maigāks un neitrālāks, fermentētais — piesātinātāks un sarežģītāks.
Uzlējuma krāsa — zaļajam ivan-čajam tā parasti ir gaišāka, salmu zaļgana; fermentētajam — dzintara vai brūngana.
Aromāts — zaļais dod vairāk zālainu, dabisku nošu; fermentētais — vairāk „tējas” nošu, dažreiz ar ziedu vai augļu niansēm.
Izvēle starp tiem ir personīgās gaumes jautājums. Ja esat pieraduši pie zaļās tējas un novērtējat vieglus, neuzbāzīgus dzērienus, zaļais ivan-čajs, visticamāk, būs tuvāks jūsu vēlmēm.
