Kurkumas sakne satur vairākus aktīvos savienojumus, kas apkopoti ar nosaukumu kurkumīni. Starp tiem vispazīstamākais ir kurkumīns — tieši to visbiežāk min zinātniskajās publikācijās un tam veltīts lielākais pētījumu skaits.
No bioķīmijas viedokļa kurkumīns pieder antioksidantiem: tas spēj neitralizēt brīvos radikāļus — nestabilas molekulas, kas organismā veidojas fizisko slodžu, nesabalansēta uztura un vides faktoru ietekmē. Tieši tāpēc kurkumu tradicionāli uzskata par sabalansēta dzīvesveida daļu, nevis par līdzekli pret konkrētu kaiti.
Ajūrvēdas tradīcijā kurkumas sakne tiek lietota jau vairākus gadsimtus — galvenokārt Indijas un Dienvidaustrumāzijas uzturā un veselības praksē. Mūsdienu interese par kurkumīniem lielā mērā turpina šo tradīciju, papildinot to ar mūsdienu zinātniskajām atziņām.
Vērts ņemt vērā, ka augu izcelsmes piedevas darbojas maigi un pakāpeniski: regulāras lietošanas efekts parasti ir manāms ne tūlīt, bet, ievērojot režīmu vairāku nedēļu garumā, kopā ar saprātīgu uzturu.
