Žāvējot no mellenēm tiek noņemts mitrums — oga zaudē apjomu un svaru, bet sausnas koncentrācija uz masas vienību palielinās. Antociāni — augu pigmenti, kas piešķir mellenēm tumšzilo krāsu un piemīt antioksidatīva aktivitāte, — kopumā ir noturīgi pret mērenām žāvēšanas temperatūrām un saglabājas žāvētajā produktā. Pektīni (uztura šķiedrvielas) arī paliek: tie žāvēšanas laikā nesadalās, jo ir ogas šūnu sieniņu strukturālie komponenti.
Kas tiešām samazinās žāvēšanas laikā — tas ir C vitamīna saturs: tas ir jutīgs pret siltumu un oksidēšanos. Tāpēc žāvētas mellenes nav labākais askorbīnskābes avots, atšķirībā no svaigas vai saldētas ogas.
Praktisks secinājums: žāvētās ogas ir ērtas kā koncentrēta augu izejviela uzlējumiem un tējām, tās vieglāk glabāt un lietot jebkurā gadalaikā. Svaigas mellenes sezonā dod vairāk C vitamīna, taču žāvētās saglabā polifenolu profilu un pektīnus — tieši par to tās tradicionāli vērtē Eiropas zāļu praksē.
Viena porcija pēc etiķetes — 2 ēdamkarotes ogu uz 200 ml verdoša ūdens, tāpēc 50 g pietiek aptuveni 2–3 porcijām.
