Maltais ingvers un svaigā sakne nav vienkārši dažādas viena produkta formas — to garšas profils ievērojami atšķiras. Žāvējot un smalcinot, daļa gaistošo ēterisko eļļu, kas atbild par svaigo, citrusu pieskaņu, izgaro, toties dedzinošo savienojumu koncentrācija pieaug. Rezultātā pulveris dod siltāku, dziļāku, sveķainu garšu ar izteiktu asumu, kamēr svaigā sakne — spilgtāku un “dzīvāku” aromātu ar vieglu skābenumu.
Ja recepte prasa svaigu ingveru, bet pie rokas ir tikai pulveris, vispārpieņemtā attiecība ir aptuveni ¼ tējkarotes malta uz katru tējkaroti rīvēta svaiga. Taču tas ir orientieris, nevis precīza formula: galīgā garša tik un tā būs cita, tāpēc labāk pievienot pakāpeniski un nogaršot.
Maltais ingvers īpaši labi atklājas tur, kur garšviela tiek termiski apstrādāta: karijā, sautējumos, cepumos — piparkūkās, kēksos, cepumos. Karstos dzērienos — tējā, augu pienā, garšvielu maisījumos — pulveris izšķīst vienmērīgi un neatstāj šķiedras. Svaigā sakne ir labāka marinādēs, smūtijos un ēdienos, kur svarīgs tieši svaigs aromāts bez ilgas vārīšanas.
Pulvera glabāšanai pietiek ar cieši noslēdzamu trauku sausā vietā tālu no tiešas gaismas un siltuma avotiem — tā garšviela ilgāk saglabā aromātu un asumu.
